Mugurkaula traumas
Mugurkaula rehabilitācijas vēsture
XX gs. ļoti strauji mainījās rehabilitācijas paņēmieni klientiem ar sāpēm un problēmām muguras jostas daļā. Sākumā gultas režīms bija vienīgās „zāles” pret sāpēm mugurā. Vēlāk 50 – tajos un 60 – tajos gados daudzi, kam savā praksē nācās sastapties ar šo problēmu, saprata, ka optimāls ir muguras jostas daļas ieliekums uz priekšu, un klientiem mācīja izpildīt muguras izliekšanu ( jostas daļas “taisnošanu”, savelkot vēdera un sēžas muskuļus), ceļoties vai kaut ko ceļot utt. 70 – tajos gados kļuva populāra t. s. “izstiepšanas” teorija, kuru izveidoja pēc Robina Makkenzija metodikas.
Stiepjošo vingrinājumu nepieciešamība tika pamatota šādi: starpskriemeļu diski bieži tiek izspiesti vai rada diska trūci, diskam izspiežoties uz aizmuguri, un tas notiek saliektā ( sakumpušā) ķermeņa stāvoklī, kurā mēs bieži atrodamies sēžot – tas šos procesus veicinot. Spiediens uz diskiem mazinās, kad klientiem iemāca izpildīt stiepšanos un to, kā izvairīties no saliektiem ķermeņa stāvokļiem. 70 – tajos gados kļuva populāra t. s. “muguras skolas” koncepcija.
Šajā skolā studentiem mācīja dažādas metodes muguras sāpju mazināšanai – kā, ieņemot ķermeni atslābinošas pozīcijas, pielietot ledu un stiepšanos, un veidus, kā pilnveidot savas kustības, lai izvairītos no nevajadzīga sasprindzinājuma mugurā. Šo periodu laikā speciālistiem bija pieejamas daudzas medicīniskas ierīces, metodikas un paņēmieni, kas palīdzēja samazināt sāpes, piemēram: sildīšana, ultraskaņa, elektrostimulācija, izstiepšana, masāža un vispārēja mobilizācija.
Katram no šiem mugurkaula veselības atgūšanas paņēmieniem ir savas priekšrocības un trūkumi jeb nepilnības. Gultas režīms, kuru vēl joprojām pielieto ierobežotā laika periodā (piemēram, atsevišķos īpašos gadījumos ar asām un smagām sāpēm jostas daļā) pēc neseno pētījumu rezultātiem patiesībā vairāk kaitē nekā dot kādu labumu. Saliekšanās, kurai patiešām ir tendence samazināt sasprindzinājumu mugurkaula aizmugurējos elementos, tajā pašā laikā darbojas kā savienojošais elements starp mugurkaulu (skriemeļu izaugumi) un muguras garajiem muskuļiem. Saliekšanās patiesībā pārnes sasprindzinājumu uz diskiem, kā rezultātā nav iespējams izdarīt lielāko daļu ikdienas darbību, jo iegurnis ir pagriezts uz aizmuguri (taisna jostas daļa).
Muguras izstiepšanas apmācība pierādīja savu efektivitāti simptomu samazināšanā disku problēmu gadījumā, taču tā rada mugurkaula skriemeļu priekšējo daļu saspiešanos, un šī nav pozīcija, kurā veicamas ikdienas darbības. Metodes, kuras mācīja 70 – tajos un 80 – tajos gados „muguras skolā”, studentiem ļāva ieraudzīt to, ka viņi spēlē aktīvu un nozīmīgu lomu muguras rehabilitācijā un patiešām sniedz vairākas derīgas stratēģijas, lai ārstētu muguras jostas daļas sāpes, taču piedāvātās „ķermeņa mehānikas” metodes (kā veikt ikdienas darbības) itin bieži izrādījās nepraktiskas.
Šo metožu pamatā bija saglabāt cilvēka kustību darbību, ja ir asas sāpes muguras jostas daļā. Patiešām, noturot mugurkaulu vertikālā stāvoklī un pārvietojoties kājām, ir iespējams samazināt muguras sasprindzinājumu. Diemžēl šādā veidā ir ļoti grūti veikt daudz ierastu lietu, piemēram, paņemt priekšmetus no iepirkumu groza veikalā nav iespējams, ja pietupienā mugurkauls ir vertikālā pozīcijā. Tāpat nav iespējams aizsniegties pēc kaut kā uz grīdas, ķermenim esot vertikālā pozīcijā. Kaut gan šis kustību veids samazina sasprindzinājumu mugurā, tas uzskatāmi ierobežo iespējamo kāju piepūli (spēku). Šis kustību veids rada novājināšanos un tāpēc nav piemērots darbībām, kurās nepieciešams ievērojams spēka daudzums, piemēram, sporta sacensības, darbs celtniecībā utt.
Pasīvas metodes (procedūras, kuras pielieto klientam bez viņa pašas aktīvas līdzdalības) var būt noderīgas sāpju samazināšanā un muskuļu sasprindzinājuma gadījumos, bet tās neskar patieso sāpju iemeslu; sāpes un spazmas – traumas vai diskomforta reakcijas.
